Vilks

Ak, medniek, es atkal uz mežiem skrienu!
Atkal tur zust un pazaudēt, atkal būt norāvies.
Tur es tik dzīles melnas kā tumsa brienu,
No bezjēdzības sēra būšu, nabags, neelsies.

Es daļa tevis, es daļa purva duļķa:
Manī sirgt rūgtums un netīrs vājums,
Prāts aizkrēslots, sirds muļķa,
Iekšās nemiers dzēlīgs zaudējums.

Es - vilks, es - indes instinkti tevī.
Mani ķēdēs turi, es tevi to lūdzu.
Un paliec ar' ar mazu cerību sevī,
Kamēr šajās sāpēs es tevi nežēlīgs jūdzu.

* * *

Skat,
Te iekšā tukšums, kas i' jāaizpilda,
Tas glūmi lūrot uz pasaules ceļiem,
Un tiecas pēc tiem, kas naktīs silda,
Cerībās, lai viss nepazustu veļiem.

Es pazudis cenšos, tiecos pēc sevis,
Krītot bedrēs, kas iekšas asinīs plēš,
Bet neder man šis, neder tas 'ne viss'.
Nevēlos es būt tur, kur melus lēš.

Neļauj man asaras miegu lūgt,
Starp mieru lidot un aizmirsties.
Gribas tām prātu manu seglos jūgt
Un dziļā sēru dzelmē aizlaisties.

Vajag man atrast sev jaunu ceļu!
Šis beidzās šeit pie bezdibeņa.
Pazust no šī bara lauztu mocekļu
Kaut nobeigtos no šalts zibeņa!

Pierakstu burtnīca

Tu vari:
1. šķirt jaunu lapu
2. un rakstīt jaunu dienu un notikumu.
Tu vari:
3. ņemt zīmuli rokās
4. un maigi skricelēt pa lapām.

Tu vari:
5. izplēst lapu
6. un iedomāties, ka tava burtnīca ir kā no jauna.
Jauna kā tikko nopirkta.
Un ne dienu nepierakstīta!

Bet Tu nevari:
1. tu nevari nerakstīt kārtējo dienu šajā burtnīcā
Kas vienmēr rakstās un rakstās
Līdz uz vāka vairs nav vietas.

Ieklausies

Apklusti un klausies!

Vai dzirdi kā zāle tur lejā zem tava balkona aug?
Nē, es zinu, tu nespēj, jo iedomājies,
ka viss cits pašu domās iedomāts ir svarīgāks
kā tas mazais zāles stiebriņš,
kas spraucās ārā
un cenšas visiem spēkiem starp betona plāksnēm,
kuras cilvēks izlējis
un vēlviet atstājis savus pirkstu nospiedumus par to,
ka, lūk, viņš ir bijis tas,
kurš šeit ir uzcēlis šo ēku,
kas zālei,
kas pret viņu nav bijusi ļauna,
centusies tik augt,
ierobežo.

Vai tu dzirdi?

Rudens nostaļģija

Kā sarkanas lapas manā priekšā
Laiks rit uz leju uz leju
Pie sākuma, kur viss ir sācies
Lai atkal augtu jauns dzīves koks.

Še, rudeni, manas rokas un ved
Kur vēl neesmu bijis, kur vēlos būt.
Ved rudeni mani uz priekšu,
Lai spētu atcerēties, ko vēlos es.

Re, rudeni lapas tavā klēpī krīt,
Tās ir manas atmiņas - grāmatu lapas
Lai atcerētos, ka reiz bija kaut kas
Kas lika domāt, kas liks padomāt.

Še roka, nāc

Še roka, nāc  šai piedzīvojumā,
Ko par dzīvi saucam mēs.
Nu, nāc un nebaidies
Izdzīvot ik katru mirkli.

Še, roka, nāc šai pasaulē,
Kur ļaudis tik un dažādi.
Nu, nāc un nebaidies
Jo to tik viņi grib.

Še, roka, nāc man līdzi
Pa šo kopīgo taku.
Es gribu iet  ar tevi
Pa dzīvi nu jau kopā.

Rīts

Desmit
Tiks, taks, tiks, taks.
Vienpadsmit
Tiks, taks, tiks, taks.

Laiks iet
Un neapstājas.
Viņš iet viens.
Gluži kā es.

Bet es?
Es mēdzu apstāties.
Še, šeit, tagad, kad laiks iet.

Vai arī tu iesi, kad es stāvēšu,
Un gaidīšu, lai tu nāc nevis ej.

Varbūt vasaras vidū, pie koka
Es varēšu mērcēt savas rokas
Tavos saldajos apskāvienos.
Varbūt...

Varbūt mūs neviens nemanīs
Kā jau akli viņi, cilvēki ir.
Bet varbūt man pārāk daudz
Varbūtību.

Varbūt sapņot dienas vidū
Ir sliktāk nekā naktī.

Labi, še tev kripata, miers un ej,
Kur acis rāda vai kājas kust.
Gan jau beigās tev
Vien rokas kabātās būs likt.