Rīts

Desmit
Tiks, taks, tiks, taks.
Vienpadsmit
Tiks, taks, tiks, taks.

Laiks iet
Un neapstājas.
Viņš iet viens.
Gluži kā es.

Bet es?
Es mēdzu apstāties.
Še, šeit, tagad, kad laiks iet.

Vai arī tu iesi, kad es stāvēšu,
Un gaidīšu, lai tu nāc nevis ej.

Varbūt vasaras vidū, pie koka
Es varēšu mērcēt savas rokas
Tavos saldajos apskāvienos.
Varbūt...

Varbūt mūs neviens nemanīs
Kā jau akli viņi, cilvēki ir.
Bet varbūt man pārāk daudz
Varbūtību.

Varbūt sapņot dienas vidū
Ir sliktāk nekā naktī.

Labi, še tev kripata, miers un ej,
Kur acis rāda vai kājas kust.
Gan jau beigās tev
Vien rokas kabātās būs likt.