Cik dīvaini...

Cik dīvaini ir meklēt kādu,
Kuru šķiet pazīsi visu mūžu,
Kas vienmēr blakus būs,
Abām rokām ļaus sevi just.

Kur meklēt šo cilvēku dīvaino,
Varbūt jau atrasts viņš ir,
Tik uz fona melna kā piķis,
Jāatrod šis tumšais mats.

Cik dīvaini ir rakstīt te,
Manā otrā, jaunā pasaulē,
Un ar katru pogas klikšķi,
Kādu domu izteikt tev.

Nezinu, ko priekšceļš dos,
Un ko bedres laika ceļā cels,
Bet zinu šai saulē es vienu:
Es meklēšu un atradīšu tik viņu!