Ak, medniek, es atkal uz mežiem skrienu!
Atkal tur zust un pazaudēt, atkal būt norāvies.
Tur es tik dzīles melnas kā tumsa brienu,
No bezjēdzības sēra būšu, nabags, neelsies.
Es daļa tevis, es daļa purva duļķa:
Manī sirgt rūgtums un netīrs vājums,
Prāts aizkrēslots, sirds muļķa,
Iekšās nemiers dzēlīgs zaudējums.
Es - vilks, es - indes instinkti tevī.
Mani ķēdēs turi, es tevi to lūdzu.
Un paliec ar' ar mazu cerību sevī,
Kamēr šajās sāpēs es tevi nežēlīgs jūdzu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru