* * *

Pagātne - burvīgais sapnis,

mūsu draugs un ienaidnieks.

Nākotne - cerību koks,

neziņa un miglas spoks.

Šīs bezjēdzīgās atskaņas,

dzejoļu rindu ritmi,

Kāda tam būs jēga,

ja neviens to nelasīs.

Šaubas, neizlēmība,

Un arī pēkšņa mirkļa sajūtas.

Cik dīvaini tas ir,

Cik dīvaini tas bija.

Ideāli un dogmas

Ir nāves cilpas

Sirds oriģinalitātei,

Nāve mums pašiem.

Nepiederu es vairs nevienam,

ne pareizajam, ne otram.

Pa vidu stāvēt ir vieglāk,

Kā krist vulkānā vai bezdibenī!

Un nebeigšu es teikt,

ka esmu cits, kāds nav neviens,

Un nebeigšu teikt,

ka nepiederu nevienam,

kas seko baram,

kas domā kā visi,

kas ar vairs nedomā,

kas vairs nav C I L V Ē K I !