Spilvens muguru spiež!
Kad es pie kristālekrāna,
Secinu, pētu un izzinu.
Ak, sirds, tu mana,
Kāpēc dari tu tā,
Lai galvas vienaldzība,
Pārtaptu patikas izmisumā.
Re, jau atkal beidzās
Šis neilgais laimes mirklis,
Kad sajūtas vai plīsa pušu
No ziņkāres kā izskatās otrs?
Acis meklē mieru sienas galā,
Rokas - ko citu, neaptveramu.
Nu še tev bija iespējas,
Kas parādīsies pieaugot.
Un tā ka jau kuro gadu
Sēžu es viens pie rindiņām
Un rakstu, rakstu kaut ko
Domā kāds vispār lasa?
Šīs domas vijīgas un skaistas
Zem vārdiem paslēptas ir
Kā Dāmarānas šifrs -
To neizlasīt tev būs.
Nu ja atkal jāgaida ir,
Atkal problēmas ir,
Un atkal es gribu,
Ko jaunu savā dzīvē.
Nu re guļamistabā gultu
Ņēmu un apgriezu otrādi,
Tagad varu sapņot,
Pa logu sauli rītā vērot.
Ai, cik rindiņas jau
Šajā uzplūdu dzejolī,
A man vienalga viss,
Esmu es un viss.
Ievelku elpu ar istabas gaisu,
Kas vēsta jau rīts sen pagājis,
Nu bet tu sēdi gultā un domā,
Ko darīsi kad būs jau nākošais rīts.
Lasīju es dzejoļus svešus,
Pasmaidu, man patika,
Tiešām! Tikai retais bez manis
raksta vispār vel kaut ko par sevi.
Cilvēki (smejos) jūs baidāties,
Būt atšķirīgi no citiem,
Nu ja, sen jau bija zināms
Šis cilvēku nodevīgais instinkts.
Tā ar tukšumu galvā,
Nobeidzu šo virnējumu,
Lai padomātu vēlreiz,
Ko darīšu es nākošrīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru