Ak, Tu vārna,
Kas piedzimst baltā pavasara dienā,
Kā pūpēdis siltajā ligzdiņā kūņājies
Un gaidi līdz māte tārpus atnesīs.
Vārna, tu piedzimsti pelēka,
Ne īsti balta, ne īsti melna.
Vari spodrināt savas spalvas
Vārnēn, varbūt neesi tu vārna.
Bet nē, tu pilsētas dubļos nosmērējies!
Sākumā esi satraukta un tīries,
Bet vēlāk tev, pelēko vārnēn, apnīk
Un esi tāda pati kā citas - citas vārnas.
Beidz tagad tīrīt savas eļļās melnās spalvas
Jā, spīd, zinu, bet ne baltas tās ir.
Beidz tagad domāt, vārnēn, un nožēlot,
Ka reiz tu varēji iemantot arī baltās pūkas zem kakla.
Ak, vārniņ, nāk rudens un būs auksti!
Ak, vārniņ, audzē spalvu, vārniņ!
Nu re, jau dižie putni dodas prom!
Bet tev...
... tev, vārniņ, jāpaliek.
Re, drīz ziema jau būs
Un tā pat kā citas vārnas kvernēsi uz tirgus jumta
Meklējot dzīvi, meklējot ēdienu.
Beidz vārniņ, beidz tā domāt!
Ja reizi kļuvi par vārnu,
Tad tu arī tikai vārna paliksi,
Kas ziemas augstumā, zem autoriepas
Gulēsi auksta, salta un nedzīva.
Vārniņ, beidz... tu takš neesi dzīvnieks!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru