* * *

Un es jūtu kā puķe ceļa malā,

Kad straujas mašīnas un bērni,

Kas no skolas mājup iet

Un domā, ko šodien māte dos;

zied.

Un es redzu kā putni zila debess,

Kur lidmašīnas sēj svītras

Un odi Jāņu naktī mīt

Un jaunos papardētājus kož;

lido.

Un es dzirdu bērzs meža vidū,

Kur zaķis, trupausis vēl kāpostus meklēs

Un ezis pukšķinās uz piena mājām,

Kur mazais tikai gaidīs, kad rūķi nāks;

aug.

Un tomēr, lai kur ietu un ko teiktu,

Vienmēr būs kas vairāk, kas vairāk...

Lai arī ko cilvēks darītu,

Vienmēr būs ne tikai putns, puķe vai

baltais bērzs.